Īpaši vāciski runājošajās valstīs uzņēmumu kopīga pārstāvība, ko veic vadības loceklis kopā ar pilnvarotu sekretāru, ir standarta prakse. Vai Čehijas likumi pieļauj līdzīgu pārstāvības veidu?
Vadības nolūkos četru acu princips ir populārs instruments savstarpējas uzraudzības un kontroles nodrošināšanai. Parasti tas izpaužas kā prasība, saskaņā ar kuru uzņēmumu var saistīt tikai vairāki – t. i., parasti divi – izpildinstitūcijas (“likumā noteiktās”) locekļi, kas rīkojas kopīgi. Ir gan ierasts, gan likumīgi, ka vairāki likumā noteiktās institūcijas locekļi, rīkojoties kopīgi, pārstāv uzņēmumu. Bet kā ir ar kopīgu pārstāvību, ko veic izpildinstitūcijas loceklis un pilnvarots sekretārs ar pilnvarām?
Laiku pa laikam pie mums vēršas klienti ar lūgumu ieviest četru acu principu savā korporatīvajā pārvaldībā, kopīgi rīkojoties rīkotājdirektoram un pilnvarotam sekretāram. Šie klienti parasti ir ārvalstu uzņēmumi ar vācu vai austriešu vadību, kur šāda vienošanās ir populāra.
Šāda vienošanās bija nepārprotami nepieļaujama saskaņā ar Komerclikumu (Likums Nr. 513/1991 Coll.), kas bija spēkā līdz 2013. gada 31. decembrim (sk., piemēram, Prāgas Augstākās tiesas spriedumu lietā 7 Cmo 55/99). Galvenie argumenti, kas noraidīja šādas pārstāvības veida iespējamību, ietvēra atšķirīgo šo uzņēmuma amatpersonu atbildības pakāpi (jo rīkotājdirektoram bija jārīkojas ar pienācīgu rūpību, atšķirībā no pilnvarotā sekretāra), un faktu, ka rīkotājdirektors rīkojas uzņēmuma vārdā — “uzņēmuma vārdā”, savukārt pilnvarotais sekretārs tikai pārstāv uzņēmumu, pamatojoties uz (būtībā) pilnvaru.
Debates par “likumā noteiktās iestādes” kopīgas rīcības pieļaujamību… un pilnvarotā sekretāra amats tika atjaunots līdz ar jaunā Civilkodeksa (Likums Nr. 89/2012 likumd.) un Korporāciju likuma (Likums Nr. 90/2012 likumd.) pieņemšanu, kas abi stājās spēkā 2014. gada 1. janvārī. Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem arī pilnvarotajam sekretāram tagad ir jārīkojas ar pienācīgu rūpību, savukārt izpildinstitūcijas locekļi tagad (arī) “pārstāv” uzņēmumu. Tādējādi var šķist, ka galvenie šķēršļi kopīgai pārstāvības formai ir novērsti.
Taču tā nav, kā redzams jaunākajos Augstākās tiesas lēmumos (4 Cmo 184/2014 vai 14 Cmo 576/2014), kuros tā apstiprināja, ka uzņēmumu nevar juridiski pārstāvēt pilnvarots sekretārs ar pilnvarām, rīkojoties kopīgi ar izpildinstitūcijas locekli, un ka šāda pārstāvības forma tādējādi nav piemērota iekļaušanai Komerclikumā.
Galojošo vārdu (pagājušā gada beigās) teica Čehijas Augstākā tiesa, kas savā 2017. gada 31. oktobra spriedumā 29 Cdo 387/2016 apstiprināja iepriekš minēto Augstākās tiesas pausto juridisko viedokli. Saskaņā ar Augstākās tiesas lēmumu izpildinstitūcijas locekļu pārstāvības pilnvaras nedrīkst būt saistītas ar kopīgu rīcību ar citām personām, kas nav šīs institūcijas locekļi. Šāda vienošanās būtu pretrunā ar noteikumiem, kas reglamentē likumā noteiktās institūcijas un veidu, kādā to locekļi pārstāv juridiskas personas. Turklāt Augstākā tiesa uzsvēra, ka nedrīkst ignorēt pilnvarotā sekretāra pārstāvības pilnvaru ierobežojumu, jo viņš var saistīt uzņēmumu tikai attiecībā uz Civilkodeksa 450. panta (1) daļā uzskaitītajiem juridiskajiem darījumiem (ierobežojums, kas neattiecas uz vadītājiem). Turklāt Augstākā tiesa paskaidroja, ka jebkura klauzula, kas paredz rīkotājdirektora un pilnvarotā sekretāra kopīgu rīcību kā valdes locekļu noteikto uzņēmuma pārstāvības veidu, būtu pretrunā ar Civilkodeksa 1. panta (2) daļu un 164. panta (2) daļu un būtu klajš likuma par personu tiesībspēju pārkāpums, t.i., kā tāds, sabiedriskās kārtības pārkāpums. Augstākā tiesa secināja, ka jebkura šāda vienošanās dibināšanas līgumā ir spēkā neesoša un tiesām tā jāuzskata par spēkā neesošu pat tad, ja neviena no pusēm nav iesniegusi pieteikumu par deklaratīvu spriedumu šādā sakarā.
Noslēgumā varam tikai rezumēt, ka valdes locekļa kopīga rīcība kopā ar pilnvaroto sekretāru joprojām nav pieļaujama. Mēs iesakām visiem klientiem, kuriem joprojām ir spēkā šāds noteikums, pēc iespējas ātrāk grozīt savu dibināšanas līgumu, lai novērstu nepilnības.
Avots: Likums Nr. 89/2012 likumd. Likums Nr. 90/2012 likumd. Likums Nr. 304/2013 likumd. Augstākās tiesas rezolūcija Nr. 29 Cdo 387/2016 Prāgas Augstākās tiesas lēmums Nr. 7 Cmo 55/99 Prāgas Augstākās tiesas lēmums Nr. 4 Cmo 184/2014 Prāgas Augstākās tiesas lēmums Nr. 14 Cmo 576/2014
